uz pirmo lapu
kontakti uzstāšanās galerija raksti
Leons Zviedris un Sergejs Penkins.


    Mākslinieks horeogrāfs LEONS ZVIEDRIS nesen atgriezās no divu nedēļu ilgām Krievijas estrādes zvaigznes Sergeja Penkina jubilejas svinībām


    Tieši tajās dienās Maskavas metro stacijā nogranda sprādziens; Leons jūtas kā otrreiz piedzimis, jo no traģēdijas viņu šķīra vien dažas minūtes un pāris simti metru. Horeogrāfs stāsta par saspringto gaisotni Maskavā, par kārtējo vilinošo darba piedāvājumu un kādas dāmas dāvanu...


Leonu pieskatīja miesassargi

    Sergeju Penkinu Leons Zviedris pazīst kopš viesizrāžu laikiem Krievijā. Ik reizi, kad Penkins koncertēja Rīgā, Leons māksliniekam palīdzēja organizēt brīvo laiku Latvijā. Daudzas reizes Sergejs aicināja Leonu ciemos, taču laika trūkuma dēļ horeogrāfs nevarēja atsaukties dziedātāja ielūgumiem. Tikai šogad horeogrāfs devās uz mūziķa dzimšanas dienas svinībām. "Penkina jubilejā biju vienīgais lūgtais Baltijas pārstāvis.
    Kad 30. janvārī ierados Maskavā, tiku aizvests uz viesnīcu, kura atradās Kremļa tuvumā, un kurā vizītes laikā Maskavā bija dzīvojis Klintons. Par izmaksām man nebija tiesības neko zināt. Es biju uzaicinātais viesis!" Leonam Maskavā izsniedza mobilo telefonu un iepazīstināja ar diviem miesassargiem. Viņam stingri pieteica neiziet no numura, pirms nav saņemts apsardzes vīru zvans! Tomēr smalkajos viesnīcas apartamentos Zviedris pavadīja vien trīs dienas. "Dzīve tur nebija izturama ne man, ne neskaitāmajiem viesiem, kas nāca uz maniem apartamentiem divdesmit četras stundas diennaktī. Ik soli viesnīcā uzmanīja ar ieročiem bruņojusies apsardze, ciemiņiem bija jāuzrāda dokumenti, viņi tika īpaši piereģistrēti, fiksēti videolentē. Domāju - ja vien rastos vajadzība, viņi redzētu un dzirdētu arī visu, kas notiek manos apartamentos. Tas kļuva nogurdinoši un nomācoši.
    Atlikušo laiku - pusotru nedēļu - dzīvoju turpat netālu, kādas Krievijas estrādes zvaigznes, kuras uzvārdu atļaušos neizpaust, divstāvu dzīvoklī. Manā rīcībā bija istabene. Mājās es faktiski neēdu. Dienas kārtība bija vienkārša - pa dienu gulēju, vakarpuse atskanēja telefona zvans: "Pēc divām stundām esi gatavs!" Šīs pāris stundas pavadīju vannā, sapošos, tad - limuzīnā iekšā un prom! Ik nakti līdz sešiem septiņiem rītā dzīvojāmies uz vella paraušanu. Atpūtāmies visur, kur to dara Krievijas "krējums". Krieviem nav tā -šodien ir dzimšanas diena, nosvinam, un cauri, āmen! Tas nekas, ja dzimšanas diena būs tikai pēc desmit dienām! Viss, kas notiek nedēļu pirms un nedēļu pēc tās, ir jubilejas ietvaros. Krievijas "krējumam" nav ko darīt, un viņi izdomā visādus iemeslus jautrībām."

Paveicas, jo kavēju tikšanos

    To, kā gaisotne Maskavas ielās ir saspringta un neomulīga, Leons juta kopš pirmajām pilsētā pavadītajām stundām: uz ielas jebkurā brīdī var apstādināt un palūgt uzrādīt personu apliecinošu dokumentu; restorānos, bāros un dārglietu veikalos pie ieejas durvīm apmeklētājus sagaida apsargs ar automātu plecā. «Tas bija nomācoši, taču, jāatzīst, divu nedēļu laikā to maz izjutu. Iespējams, tāpēc, ka 24 stundas diennaktī biju kā eiforijā. Apsardzi ar automātiem pat saku uztvert kā normu."
    Pienāca 7. februāra rīts. Visas biļetes uz vakarā koncertzālē "Rossija" paredzēto Penkina jubilejas koncertu bija pārdotas. Un rīta agrumā Maskavas metro notika sprādziens. "Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ manis tur nebija, lai gan man bija jābūt tieši tajā metro stacijā, līdz kurai sprādziena brīdī bija 300 metru. Es kavēju tikšanos, tikai tāpēc man paveicās! Kad tuvojos metro stacijai, tur jau stāvēja miliču kordoni, klāt nevienu nelaida. Atskanēja mana mobilā telefona zvans... "Kur esi?" Nosaucu ielu un mājas numuru, pie kuras stāvēju. Man teica: "Stāvi un nekusties ne no vietas, piebrauks limuzīns un savāks tevi!" Neko sīkāk man nepaskaidroja. Sajūta bija nepatīkama, un sapratu - kaut kas nav kārtībā. Tikai kad iekāpu ar televizoru aprīkotā limuzīnā, uzzināju, kas noticis. Man bija iespēja redzēt pirmos uzfilmētos kadrus - skats televizora ekrānā bija baiss - izšļāktas asinis, izmētāti ķermeņu gabali - rokas, kājas. Nākamajās ziņās lielu daļu no šiem kadriem vairs nerādīja. Bija sākusies stingra kontrole, un pirmie kadri bija nobloķēti. Kad neilgi pēc tam neoficiālā saietā tikos ar augsta ranga cilvēkiem, kas saistīti ar kriminālo darbu, viņi atzina, ka bojāgājušo skaits ir vismaz divreiz lielāks par oficiāli paziņoto. Televīzijā tika stāstīts, ka uz vietas mirusi 39 cilvēki. Tas ir absurds! Sastrēguma stundā, kad vagons ir pārpildīts, tā nevar būt!"

Koncertzāle pilna ar apsardzes vīriem

    Traģēdija metro stacijā varēja būt par iemeslu Penkina jubilejas koncerta atcelšanai, taču koncerts notika - tiesa gan, pastiprinātas apsardzes uzraudzībā. "Koncerts bija fantastisks! Ko tādu nebiju redzējis. Penkins viens pats uz lielās koncertzāles "Rossija" skatuves, un viņu pavada Valsts simfoniskais orķestris! Pirmās dziesmas laikā orķestris bija noslēpts aiz tilla aizkara. Vēlāk pēc Penkina lūguma skatītāji ar klusuma brīdi pieminēja rīta traģēdijā bojāgājušos - tad lēnām atvērās aizkars un parādījās orķestris. Katrā skatuves pusē stāvēja pieci apsargi - protams, civilajā, bet ar pilnu ekipējumu - ar bruņuvestēm, austiņām un ieročiem, kas paslēpti zem žaketēm. Uz skatuves esošie stāvēja ar viena cilvēka intervālu un skatu pret publiku. Kad dziedātājam pasniedza ziedus, vairāki apsardzes vīri nostājās centrā, iepretim trepītēm, kas ved uz skatuvi. Maskavieši to visu uztver absolūti normāli, jo saprot, ka citādi nevar."

Pieci tūkstoši dolāru par uzstāšanos

    Sergeja Penkina jubilejas svinību kulminācija notika elitārā Maskavas naktsklubā "Prāga". Šīs svinības Sergejam un 150 lūgtajiem viesiem uzsauca kluba īpašnieks. "Vispirms bija jāiziet cauri apsardzei, kurai ir saraksts ar viesu uzvārdiem, un tikai pēc tam saņēmu ielūgumu. Interesanti, ka Krievijā modē īr vārds "zvaigzne". Ja tauta tevi pazīst un par tevi runā, tevi uzrunājot nesauc vārdā, bet par "zvaigzni". Turklāt vislielākajā nopietnībā un vislabākajā nozīmē. Tā kā biju vienīgais pārstāvis no Baltijas, tā arī teicu: "Sojediņonntje štati Pribaltiki!" Izrādās, viņi par mani pirms pāris gadiem bija lasījuši presē - Rīgā esot Leons Zviedris, kas uzstājas ar žņaudzējčūsku... Šādos "zvaigžņu" saietos Krievijā pierasts dibināt kontaktus - cilvēki apmainās telefona numuriem, programmām - tas ir ideālākais variants, kā iekļūt apritē. Maskavā ir dāmas, kas uzstājas ar kobrām, bet, ko daru es, nedara neviens. Tika izteikta vēlēšanās mani angažēt vienā no dārgākajiem Maskavas naktsklubiem. Viņi ir gatavi pēc manis atlidot ar čarterreisu un pēc uzstāšanās atgādāt Rīgā. Viņiem tas ir normāli - tur ir citi apgriezieni. Biju kazino, kur izloze ir miljons dolāru. Citā kazino izlozē bija helikopters." Kādu honorāru par tīģerpitona eksotisko šovu Maskavā Leons Zviedris varētu saņemt? "Neapšaubāmi, runa bija par ciparu ar trim nullēm. Dolāros, protams. Man sola no trim līdz pieciem tūkstošiem dolāru par vienu uzstāšanās reizi."

Zvīedris saņem dāvanu - zelta gredzenu

    Spilgti brauciena iespaidi Zviedrim saistīti ar trijām Penkina svinību laikā sastaptām dāmām. Visas viņas ir zvaigznes, bet viena pēc patīkami kopā pavadītā laika Leonam Zviedrim uzdāvināja īpaši viņam gatavotu, vienlaikus uz diviem pirkstiem velkamu iespaidīgu zelta gredzenu! Dāvinātājas vārdu Leons neatklāj. "Maskavā izrādīt simpātijas un labvēlību nav problēma. Visu diennakti strādā juveliersaloni, kur pat nakts vidū iespējams pasūtīt gredzenu. Tāpēc nav brīnums, ka neilgā laikā tika sarūpēta šī dāvana man. Kad to ieraudzīju, nesapratu, kā to uzlikt. Izrādījās - elementāri! Tā kā gredzens ir pārāk uzkrītošs, ikdienā to nenēsāšu."

Leons un Alla Pugačova
     Sarunas gaitā tomēr noskaidrojām, ka viena no trim noslēpumainajām dāmām ir Alla Pugačova. "Krievijas zvaigžņu vidū par Aiļu Borisovnu klīst interesantas runas. Kā zināms, Maskavā jaungada un Ziemassvētku pasākumi ir paši dārgākie un prominentākie gadā. Piedalīties tādos vēlas visi, un šos pasākumus kontrolē Alla Borisovna - izvēlas māksliniekus, kuri piedalīsies televīzijas jaungada koncertos."
     Vēl Leona uzmanību izpelnījušās Vika un Stella. "Vika ir spilgta Maskavas elitāro klubu džeza dziedātāja. Pēc izcelsmes - mulate. Tik ļoti fascinējoša, efektīga, ka pat tad, ja viņa slikti dziedātu, viņa ir jāredz! Šausmīgi seksīga! Ne tikai seksīgi izskatās, bet arī seksīgi kustas un dzied."
Leons un Vika
Leons un Stella

    "Amerikāņu dziedātāja Stella mani iemācīja pīpēt ūdenspīpi - izvēlies, kādu vien tējiņu gribi, un tādi mutuļi iet pa gaisu!"

Autors Igūna Kinca-Kolovza ("Privātā Dzīve"). Foto Jānis Vanags un no Leona Zviedra privātā arhīva.
 
DZĪVE STAR PITONU UN SUNI.
    Neordinārais baletmeistars LEONS ZVIEDRIS jau gadiem ilgi atradis paņēmienus un veidus, kā šokēt sabiedrību. Motīvs vienkāršs - lai ļaudis zina, ka ir tāds Zviedris un, kas viņš ir. Galvenokārt pārsteigumus radījušas Leona radošās fantāzijas — viņa radītās varietē programmas dažādos Rīgas klubos un restorānos vienmēr izcēlušās ar drosmīgu piegājienu un uzdrīkstēšanos vairāk vai mazāk ar smīnu palūkoties uz puritāniskā sabiedrības slāņa reakciju. Līdzīgus negaidītus gājienus Leons šad tad izspēlē arī pats ar sevi. Te, atklādams savus uz visām dzīves sfērām attiecināmos oriģinālos un brīvdomīgos uzskatus, te - sākdams uzstāties kopā ar tīģerpitonu. Tikai pēc tam daudzi uzzināja, ka Leonam jau vairākus gadus ir labradora šķirnes suns, un arī tas visus izbrīnīja, jo pats no sevis radās jautājums - kam viņam, brīvam māksliniekam, vajadzīga tāda piesaiste mājai? Tad nu Sievietes Pasaule šajā un ari citos jautājumos nolēma ieviest skaidrību.
    Neesam kādu laiku tikušies, bet tas neko nav mainījis - esam tie paši vecie čomi. Kādu brīdi parunājam par dzīvi, par to, kas jauns. Tad nosmejam - kas jauns gan vairs var būt, ja nevienu jau sen nekas nespēj pārsteigt, un ķeramies pie lietas. Leons pie restorāna galdiņa iekārtojas pēc iespējas ērtāk, pasūta dubulto kafiju ar medu un smaidot saka: "Prasi nu visu, ko gribi - atdodos!"
- Šoreiz, Leon, prasīšu tikai par zvēriņiem! - Abi nosmejam. Tad iemalkojam kafiju un norunājam kļūt nopietnāki. - Saki, lūdzu, vai tu simpātijas pret dzīvo radību esi jutis vienmēr?
    Kopš sevi apzinos. Pavisam nopietni - man tiešām patika visi kustoņi. Pirmie, ko man uzticēja kopt un par ko uzņēmos atbildību, bija truši. Tas notika skolā, laikam naturālistu pulciņā.

    Tad sekoja gara pauze, līdz tu izlēmi paņemt labradora šķirnes suneni Umbru. Kas tevi pamudināja to darīt?
    Par tādu iespēju biju domājis ilgi, bet visu laiku nebija piemērotu apstākļu, jo praktiski dzīvoju uz riteņiem. Uzstāšanās, viesturnejas, kā trupas vadītājam man visu laiku bija jābūt kopā ar trupu. Kad beidzot apstākļi mainījās, daudz nedomādams, paņēmu Umbu. Tad viņai bija 9 vai 10 mēneši, bet 15. oktobrī palika 6 gadiņi. Mani mīļie radiņi, man ir 6 gadiņi! Atceries tādu pantiņu? - Leons mani paķircina. - Atzīmējām mierīgi, mājas atmosfērā. Pats dzēru šņabi ar Sprite, bet Umbai tika svaigs kauls ar gaļu. Saēdās tā, ka tūliņ pēc maltītes nokrita un aizmiga. Labradori tādi ir - var ēst bez sāta. Un jubilejas reizē Umbai šo prieku arī ļāvu. Pēc tam viņa miegā pat krāca. Logu gan vēlāk dabūju atvērt - meitene bija tiešām labi paēdusi... — Nosmejam — kam gan negadās!

    Ņeimot vērā tavu darba režīmu (tas beidzas krietni pēc pusnakts), rodas jautājums - kas Umbu ved rīta pastaigās?
    Umbai ir auklīte jeb kundzīte, kas tad, kad pats nevaru, viņu baro un ved ārā. Bet ar īstās auklītes atrašanu mums nemaz negāja tik viegli - gluži tāpat, kā meklējot aukli bērnam. Man bija svarīgi, lai Umba Šo cilvēku pieņemtu. Kad ienāca šī kundzīte, Umba viņu apostīja un nolaizīja roku. Vārdu sakot - izturējās ļoti lojāli, pieņēma viņu. Arī kundzītes izturēšanās man patika - viņa necentās Umbai pielabināties.

    Kā tu vispār varētu raksturot savas attiecības ar Umbu?
    Man te teikšana maza - tās regulē viņa. Rītos Umba kāpj gultā un cerībā pamodināt laiza man seju. Kad neceļos, meitene izlec pēc čībām un stiepj tās gultā. Pēc vairākkārtējas čību izmešanas, kas nozīmē tikai to, ka vēl necelšos, Umba sava mērķa sasniegšanai piemēro daudz radikālāku metodi - viņa uzsēžas man uz galvas. Tad nu tiešām neatliek nekas cits, kā celties.

    Un tad jūs dodaties pastaigā, pēc tās ieturat maltīti...
    Staigājam stundu no rīta un stundu vakarā. Umba ēd tikai gatavo barību. Sākumā gan vārīju viņai putras, jaucu ar gaļu, devu kaulus stiprinošas tabletes. Tad, pēc gada vecuma sasniegšanas, pārgājām uz gatavo barību. Un dzeram tikai aukstu ūdeni.

    Kā Umbai ar veselību? Izskatās - viņa par to nesūdzas.
Tpu-tpu-tpu! Labradoriem raksturīgas locītavu slimības. Ari manējā dažkārt paklibo, bet tas ātri pāriet. Reiz mums gadījās pavisam cita problēma, kuras dēļ Umbu vedu pat uz klīniku. Proti - viņa pakļuva zem mašīnas. Biju nobijies. Momentā zvanīju uz klīniku, lai sagatavo operāciju zāli. Lai Umbu paceltu un ienestu mašīnā, vajadzēja divus cilvēkus - gluži vai izmisis raudzījos apkārt. Viens čalis palīdzēja. Klīnikā vetārsti, paldies Dievam, konstatēja tikai spēcīgu sasitumu un šoku. Tomēr klīnikā paturēja. Visu diennakti dežūrēju pie viņas - līdzko mēģināju izšmaukt, Umba "ieraudājās". Tā kā sunenīte pati nevarēja pārmainīt gulēšanas pozas, nācās viņai palīdzēt - kopu viņu kā zīdaini vai vecu cilvēku. — Atceroties šo gadījumu, Leons runā kā noraizējies papus.


Leons un Patrīcija Kāsa
    Kaut kā nesmu manījusi, ka tavā dzīvoklī Uīnbai būtu sava vietiņa...
    Nav jau arī - viņai te pieder viss, bet sava vietiņa ir man! Kad apsēžos uz dīvāna jebkurā vietā, viņa nāk klāt, uzliek ķepas uz dīvāna un ar purnu bīda mani prom. Tā, lūk, ar mums notiek!

    Vai uz suņu skolu mazo Umbu vedi?
    Nē, viņa ir gudra un mani klausa tāpat. Un vairāk man neko nevajag.

    Kā ar bērnības blēņām?
    Vienīgā vērā ņemamā blēņa, ko Umba ir pastrādājusi - viņa izplēsa caurumu Dzintras Ernstsones salonā O.R.B.C. pirktajā dīvānā. Dusmas man sākumā par to bija, jo dīvāns nav nekāds lētais, bet, kad sapratu - kāpēc viņai tā sanāca, tās pārgāja. Virs dīvāna uz sienas mitinājās zirneklis, bet viņa to nevarēja ciest. Un tā, atkal pamanījusi zirnekli, Umba gribēja tam tikt klāt, bet tas neizdevās. Tad viņa ar zobiem ieķērās dīvānā un vilka to uz savu pusi. Zirneklis, saprotams, kur bija, tur palika, bet dīvānā radās caurums.

    Vai bērni Umbai ir bijuši?
    Nē, Umbai ir iedzimta pataloģija, kā rezultātā viņa savu dupsi suņu puiku priekšā var grozīt, cik grib, tāpat paliks ālavās. Bet draugs Umbai ir -Lāčuks no mūsu jūrmalas mājas kaimiņmājas. Viņi tiešām labi saprotas. - Leons nosmej.

    Kāpēc, tavuprāt, cilvēkam vispār vajadzīgs suns?
    Nebūšu oriģināls - tāpēc, ka dzīvnieki, ne jau tikai suņi, noņem stresu un ir ideāli ģimenes locekļi - neuzdod liekus jautājumus un neplijās virsū tad, kad gribi būt viens - dzīvnieki lieliski jūt cilvēka noskaņojumu.

    Arī tīģerpitons Bu-Bū, kurš pie tevis atceļoja no Āfrikas, Ziloņkaula krasta republikas?
    Īsti pārliecināts par to neesmu, bet to, vai esmu mierīgs vai uztraukts, pitons jūt gan. Bu-Bū cilvēku jūt arī pēc vibrācijām un ķermeņa temperatūras. Kad izņemu pitonu no terārija, viņš lien pie manis, kad numura laikā noņemu viņu no sava ķermeņa, viņš lien atpakaļ.

    Vienu laiku runāja, ka reiz numura laikā Bu - Bū sācis tevi žņaugt - pat asinis šķīdušas.
    Interesanti, no kurienes žņaudzot varētu šķīst asinis? - Leons indīgi noprasa. - Tā bija kārtējā žurnālistu pīle! Bet vispār viss bija ļoti vienkārši - man degunā asinsvadi ir ļoti tuvu ādai, un tas nozīmē vien to, ka asinis pa degunu var sākt tecēt pat it kā ne no kā. Tā ari toreiz, bet numuru vajadzēja turpināt. Tik vien paspēju kā palūgt priekšā sēdošajai Mašai Naumovai, lai pamet salvetes. Sabāzu tās degunā, un numuru pabeidzām godam.

    Ar ko tev Čūska šķiet simpātiska?
    Simpātiska nebūs tas īstais vārds. Drīzāk čūskas mani piesaista ar to, ka daudzi no viņām baidās, bet es zinu, ka tam nav iemesla.

    Bet sākumā taču nezināji!
    Biju domājis par to, ka varietē varētu izveidot šādu numuru, un intuitīvi jutu, ka tas izies cauri. Kad man uzdāvināja Bu—Bū, izstudēju visu pieejamo literatūru par tīģerpitoniem un pārliecinājos - ja visu dara pareizi, nav iemesla baidīties. Pitoni nav agresīvi. -Toties žņaudz?- Jā, bet es taču esmu cilvēks - gudrāks par čūsku. Lai gan, ja Čūska tiek pie žņaugšanas, nelīdzēs nekāda locīšanās un plēšana ar rokām, nožņaugt tiešām ir nieks. Šādā situācijā var līdzēt tikai duncītis ar smailu galu - ja ar to zināmās vietās pārgriež Čūskai muskuļus, viņa upuri atlaiž. Man tāds duncītis numura laikā vienmēr ir līdzi.

    Labi, pieņemsim, ka tīģerpitons ir viena miermīlīga čūska. Bet kā tu komentētu indigo čūsku dīdītāju izdarības?
    Visas šīs gjurzas un kobras ir īpaši apstrādātas un tādējādi zaudējušas bīstamību. Lai čūska zaudētu reakcijas ātrumu, tās galvu piestiprina stieplei, bet astei piesien akmeni. Tā čūska karājas, līdz muskuļi atrofējušies - dari ar tādu, ko gribi! Tikai tā jau vairs nav nekāda māka strādāt ar tādu čūsku, bet čūsku mocīšana! Pēc tam tādu baro ar pinceti, jo pati tā vairs neko nespēj norīt... Mans Bu-Bū joprojām ir saglabājis dabiskos instinktus. Protams, priekšnesuma laikā es viņu gan mazliet regulēju. - Baletineistars un Čūsku dresētājs atkal nosmej, un šis smiekliņš domāts tiem, kuri no čūskām baidās.

Leons un Drazdovs

    Cik daudz laika aizņem Bu-Bū kopšana?
    Maz. Sākumā Bu-Bū baroju reizi divās, tagad - reizi trīs nedēļās, jo, tik bieži barojot, viņš pārāk strauji pieņēmās svarā. Tikpat bieži jātīra būris. Pitons ēd, pareizāk sakot, ierij žurkas. Vismaz mans. Citi baro arī ar cāļiem. Barība terārijā tiek ielikta dzīva, un tad ir interesanti pavērot, kā pitons to medī un tad lēnām nožņaudz... Terārijā ir kaktusu zeme, dabīgās sūnas, ūdens baseins un mākslīgā saule - tik liela, lai čūska varētu palīst gan zem tās, gan ari pagulēt ēnā. Terārijs jātīra tad, kad pitons pēc ēšanas atrij barību. Un tad, kad viņš nokārtojis tualetes lietas - apmēram 1-2 reizes mēnesī. Tad gan šķiet, ka kāds tur kaut ko ar lāpstu ielicis. Nu, un vēl tad jātīra, kad čūska nomainījusi ādu. Bez tam - čurā čūska ar pašu astes galiņu.

    Vai tā ir taisnība, ka tu būtu ar mieru pieņemt vēl kādu čūsku?
    Jā, gribu vēl vienu tīģerpitonu un vēl vienu labradora šķirnes suni! Arī kucīti. Ja viņai būs bērni, viens noteikti paliks pie mums. Un tad man būs trīs suņi, divas čūskas, un mēs visi dzīvosim Vidzemes jūrmalā. Apstākļi tur tam kā radīti!

Autors Antra Krastiņa ("Sievietes Pasaule"). Foto - Artūrs Kaže un no personiskā arhīva.

LEONS ZVIEDRIS
Latvija, Rīga
Mob. tālr.: +371 29230856
Internetā: www.leonszviedris.lv

Webhosts / Mitinātājs - web lapu uzturēšana